Bībeles mācība

Bet pēc sabata, pirmajai nedēļas dienai austot, Marija Magdalēna un otra Marija nāca kapu apraudzīt. Un redzi, notika liela zemestrīce, jo Tā Kunga eņģelis nāca no debesīm, piegājis novēla akmeni no durvīm un sēdās tam virsū. Un viņa izskats bija kā zibens un viņa drēbes baltas kā sniegs. Bet sargi drebēja aiz bailēm un kļuva kā miruši. Bet eņģelis uzrunāja sievas, sacīdams: “Nebīstieties, jo es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, krustā sisto. Viņš nav šeitan, jo Viņš ir augšāmcēlies, kā Viņš sacījis. Nāciet šurp un raugait to vietu, kur Viņš gulēja.
Mateja evanģēlijs 28:1-6

Jēzus, protams, nebija vienīgais, kurš augšāmcēlās. Par to var pārliecināties, rūpīgi lasot Bībeli. Ļoti daudzās vietās Bībelē tiek aprakstīts par to, kā miruši cilvēki atdzīvojas. Dažus no viņiem uzmodināja Jēzus, bet ne visus. Lūk šeit būs daži piemēri:

Un pēc tam Viņš gāja uz pilsētu, vārdā Naine, un Viņa mācekļi un daudz ļaužu gāja Viņam līdzi. Bet, kad Viņš bija tuvu pie pilsētas vārtiem, lūk, tad iznesa mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne, un liels pulks pilsētnieku tai gāja līdzi. Un, to redzējis, Tas Kungs par to iežēlojās un tai sacīja: “Neraudi!” Un piegājis Viņš aizskāra zārku, un nesēji apstājās, un Viņš sacīja: “Jaunekli, Es tev saku: celies augšā!” Un mironis cēlās sēdus un sāka runāt, un Viņš to atdeva viņa mātei.
Lūkas evanģēlijs 7:11-15

Un redzi, tur nāca vīrs, vārdā Jairs; tas bija sinagogas priekšnieks. Un, nokritis Jēzum pie kājām, viņš To lūdza nākt viņa namā, jo viņam bija viena vienīga meitiņa ap divpadsmit gadu veca, un tā gulēja uz miršanu. Un, Viņam ejot, ļaudis drūzmējās ap Viņu. [..]

Un, Viņam vēl runājot, nāk kāds sinagogas vecākā sūtīts cilvēks un saka: “Tava meitiņa ir mirusi, neapgrūtini Mācītāju.” Bet Jēzus, to dzirdējis, tam teica: “Nebīsties, tici tikai, un viņa taps izglābta.” Un, namā iegājis, Viņš nevienam neatļāva iet līdzi, izņemot Pēteri, Jāni un Jēkabu un meitenes tēvu un māti. Un visi to apraudāja un nožēloja; bet Viņš sacīja: “Neraudiet, viņa nav mirusi, viņa guļ.” Tad tie Viņu izsmēja, zinādami, ka tā bija nomirusi, bet Viņš satvēra tās roku un sauca: “Meitiņ, celies augšā!” Un viņas gars atgriezās, un viņa tūdaļ uzcēlās, un Viņš pavēlēja tai dot ēst. Un viņas vecāki bija iztrūkušies. Bet Viņš tiem piekodināja nestāstīt nevienam par notikušo.
Lūkas evanģēlijs 8:41-42,49-56

Jēzus, atkal sirdī aizgrābts, nonāk pie kapa; tas bija alā, un akmens gulēja priekšā. Jēzus saka: “Noņemiet akmeni!” Marta, mirēja māsa, saka Viņam: “Kungs, viņš jau ož, jo ir jau pagājušas četras dienas.” Jēzus viņai saka: “Vai Es tev nesacīju: ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva varenību?” Tad viņi noņēma akmeni. Bet Jēzus pacēla acis augšup un sacīja: “Tēvs, Es Tev pateicos, ka Tu Mani esi paklausījis! Es jau zināju, ka Tu katrā laikā Mani paklausi, bet apkārtstāvošo ļaužu dēļ Es to esmu sacījis, lai tie ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.” Un, to sacījis, Viņš stiprā balsī sauca: “Lācar, nāc ārā!” Un mirušais iznāca; kājas un rokas tam bija autiem sasietas un seja aizsegta ar sviedrautu. Bet Jēzus sacīja tiem: “Atraisait viņu un ļaujiet viņam iet.”
Jāņa evanģēlijs 11:38-44

Dziediniet slimus, šķīstiet spitālīgus, uzmodiniet mirušus, izdzeniet ļaunus garus. Bez maksas jūs esat dabūjuši, bez maksas dodiet.
Mateja evanģēlijs 10:8

Jēzus ne tikai atdzīvināja mirušos, bet iesaka to darīt arī citiem. Un kā zināms, tad Jēzus patiešām nebija vienīgais ar brīnumainajām spējām atdzīvināt mirušos. Šādas spējas bija arī citiem:

Un pēc tam saslima šīs sievas, nama saimnieces, dēls. Un slimība bija ļoti grūta, tā ka tam pat lāgā elpot vairs nebija iespējams. Un viņa sacīja Elijam: “Kas man ar tevi kopīgs? Tu, Dieva vīrs, vai tu esi nācis pie manis, lai man atgādinātu manus pārkāpumus un lai nonāvētu manu dēlu?” Bet Elija viņai sacīja: “Padod man savu dēlu!” Un viņš to paņēma no viņas klēpja, uznesa to augšējā telpā, kurā viņš dzīvoja, un noguldīja to uz savas gultas. Tad viņš piesauca To Kungu un sacīja: “Kungs, mans Dievs, vai tad Tu tiešām gribi šai atraitnei, pie kuras es dzīvoju kā viņas iemītnieks, sūtīt tādu nelaimi un likt mirt viņas dēlam?” Un viņš izstiepās visā garumā pār bērnu trīs reizes, un viņš izsaucās: “Kungs, mans Dievs, liec, lūdzu, šī bērna dvēselei atkal atgriezties viņā!”

Un Tas Kungs paklausīja Elijas balsij, un Viņš lika bērna dvēselei atkal atgriezties tanī atpakaļ, un tas atdzīvojās. Un Elija paņēma bērnu, nonesa to no nama augšējās istabas un atdeva to atpakaļ tā mātei. Un viņš tai sacīja: “Redzi, tavs dēls ir dzīvs.” Un tad sieva sacīja Elijam: “Nu tagad es zinu, ka tu esi Dieva vīrs un Tā Kunga vārds tavā mutē ir patiesība!”
1. Ķēniņu 17:17-24

Jopē bija kāda mācekle, vārdā Tabita, tulkojumā: Stirna; tā bija labdare un nabagu apdāvinātāja. Tanīs dienās viņa saslima un nomira; un viņi to nomazgājuši nolika augšistabā. Bet, tā kā Lida ir tuvu pie Jopes, tad mācekļi, dzirdēdami, ka Pēteris tur esot, sūtīja pie tā divi vīrus ar lūgumu, lai tas nekavētos atnākt pie viņiem. Pēteris cēlās un gāja tiem līdzi; kad viņš bija atnācis, viņu uzveda augšistabā, un visas atraitnes viņu apstāja, raudādamas un rādīdamas svārkus un drēbes, ko Stirna, pie tiem būdama, bija darinājusi. Pēteris, izraidījis visus ārā, metās ceļos un lūdza Dievu un, pret mirušo pagriezies, sacīja: “Tabita, celies augšā!” Viņa atvēra savas acis un, Pēteri ieraudzījusi, piecēlās sēdus. Viņš tai sniedza roku un to piecēla un, atsaucis svētos un atraitnes, viņu dzīvu veda tiem priekšā. Tas kļuva zināms visā Jopē, un daudzi ticēja Tam Kungam.
Apustuļu darbi 9:36-42

Pirmajā nedēļas dienā, kad mēs bijām sanākuši maizi lauzt, Pāvils, gribēdams nākamajā dienā doties ceļā, runāja uz tiem, un viņa runa ieilga līdz pusnaktij. Augšistabā, kur mēs bijām sapulcējušies, bija daudz eļļas lukturu. Bet kāds jauneklis, vārdā Eutihs, sēdēja uz palodzes un bija iegrimis dziļā miegā, tāpēc ka Pāvils tik ilgi runāja, un, miega pārvarēts, viņš nokrita no trešā stāva un tika pacelts nedzīvs. Pāvils nokāpa zemē, nometās pār viņu un, to apkampis, sacīja: “Neuztraucieties, viņa dvēsele vēl ir viņā.” Uzkāpis augšā, viņš lauza maizi un baudīja. Vēl labu laiku – līdz rīta ausmai sarunājies, viņš aizgāja. Bet viņi zēnu atveda dzīvu un ļoti priecājās.
Apustuļu darbi 20:7-12

Protams, ka visinteresantākais notikums ir aprakstīts Mateja evanģēlijā, kur tiek stāstīts kā kapos atdzīvojās svētie, kuri cēlās augšām, gāja uz pilsētu un parādījās pilsētniekiem.

Un redzi, Tempļa priekškars pārplīsa no augšas līdz apakšai divos gabalos, un zeme trīcēja, un klintis šķēlās, un kapi atdarījās, un daudzu svēto miesas, kas dusēja, cēlās augšām. Un tie izgāja no kapiem pēc Viņa augšāmcelšanās, nāca svētajā pilsētā un parādījās daudziem. Bet virsnieks un tie, kas bija pie Viņa un sargāja Jēzu, redzēdami zemestrīci un visu, kas tur notika, ļoti izbijās un sacīja: “Patiesi Šis bija Dieva Dēls.”
Mateja evanģēlijs 27:51-54

Protams, ka tas izskatās neticami, tomēr šie notikumi ir aprakstīti Bībelē. Ikvienam kurš vēlas mācīties Bībeles mācību un uzskata Bībeli par patiesu, šie būtu jāpieņem kā vēsturiski fakti, kas apstiprinātu to, ka miroņu atdzīvošanās ir iespējama. Tāpat arī mēs zinam, kā Jēzus iesaka uzmodināt mirušos arī citiem. Vienīgi, kā to izdarīt?

Šie vīri to tulkoja par labu zīmi, un tie steidzīgi pieķērās viņa vārdiem, sacīdami: “Tātad Ben-Hadads ir tavs brālis?” Un viņš sacīja: “Ejiet un atvediet viņu!” Un tie izveda pie viņa Ben-Hadadu, un viņš lika tam iekāpt ratos. Tad Ben-Hadads sacīja viņam: “Tās pilsētas, kuras mans tēvs atņēma tavam tēvam, es gribu atdot, un iekārto sev tirgus laukumus Damaskā, kādus mans tēvs iekārtoja sev Samarijā.” Uz to Ahabs atbildēja: “Pēc šīs derības es tevi atlaidīšu.” Un viņš noslēdza ar viņu derību un atlaida viņu.
1. Ķēniņu 20:33-34

Un tad kāds vīrs no praviešu mācekļiem sacīja citam pēc Tā Kunga vārda: “Iesit man un ievaino mani!” Bet šis vīrs liedzās tam sist. Tad tas sacīja viņam: “Tādēļ ka tu neesi klausījis Tā Kunga balsij, tad redzi, kad būsi aizgājis no manis, lauva tevi saplēsīs.” Un, tiklīdz tas aizgāja no viņa sāniem, lauva nāca tam pretī un viņu saplosīja.
1. Ķēniņu 20:35-36

Bet tad tas steidzīgi norāva apsienamo no savām acīm. Un Israēla ķēniņš pazina, ka tas bija viens no praviešiem. Un viņš sacīja ķēniņam: “Tā saka Tas Kungs: tāpēc ka tu šo vīru, kuru Es biju paredzējis izdeldēt, esi no savas rokas izlaidis, tad tagad lai tava dvēsele atbild par viņa dvēseli un tava tauta par viņa tautu.”
1. Ķēniņu 20:41-42

Un Ahabs sacīja Elijam: “Vai tu, manu ienaidniek, esi mani atradis?” Bet tas atbildēja: “Es tevi esmu atradis, tādēļ ka tu pats esi uz visiem laikiem pārdevies grēkam, lai darītu to, kas Tā Kunga acīs ir ļauns. Redzi, Es likšu nelaimei nākt pār tevi, un Es izdeldēšu tavus pēcnācējus, jo Es nogalināšu ikvienu vīru, kā vājo, tā arī stipro, Israēlā. Un Es darīšu tavam namam tā kā Nebata dēla Jerobeāma namam un kā Ahijas dēla Baešas namam to izaicinājumu dēļ, ar kādiem tu Mani esi kaitinājis un pavedinājis Israēlu grēkot. Un par Izebeli Tas Kungs ir sacījis: suņi ēdīs Izebeli pie Jezreēlas mūriem. Kas vien no Ahaba piederīgajiem mirs pilsētā, tos suņi ēdīs, bet tos, kas mirs uz lauka, ēdīs debesu putni!”
1. Ķēniņu 21:20-24

Tad Jehus piecēlās un iegāja namā, un tas izlēja eļļu uz viņa galvu un tam sacīja: “Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: Es tevi svaidu par ķēniņu pār Tā Kunga tautu, pār Israēlu. Un tev būs sava kunga Ahaba nams jāsadragā, jo Es atriebšu pie Izebeles Savu kalpu, praviešu, asinis un visu Tā Kunga kalpu asinis. Tiešām, visam Ahaba namam ir jāiet bojā; un Es izdeldēšu visus no Ahaba nama, ikvienu, kas vīriešu kārtas, kas stiprs un kas vājš, Israēlā. Un Es darīšu Ahaba namam kā Jerobeāma, Nebata dēla, namam un kā Baešas, Ahijas dēla, namam. Bet Izebeli suņi ēdīs Jezreēlas tīrumā, un nebūs neviena, kas to apraks!” Tad viņš atdarīja durvis un metās bēgt.

Kad Jehus izgāja pie sava kunga kalpiem, tad tie viņam jautāja: “Vai viss kārtībā? Kāpēc šis trakais ir pie tevis nācis?” Un viņš tiem atbildēja: “Jūs jau pazīstat šo vīru un viņa valodu.” Bet tie sauca: “Tie ir aplami apgalvojumi! Pasaki taču mums!” Tad viņš sacīja: “Tā un tā viņš man teica un sacīja: tā saka Tas Kungs: Es tevi svaidu par ķēniņu pār Israēlu!” Tad tie visi steidzās, ņēma ikviens savu apģērba gabalu un paklāja zem viņa uz trepju pakāpieniem, un tie pūta taures un sauca: “Jehus ir ķēniņš!” Un tā Jehus, Jošafata dēls, Nimšija dēladēls, sacēlās pret Jorāmu. [..]

Tad Jehus kāpa savos ratos un brauca uz Jezreēlu, Jorāms tur gulēja slims, un Ahasja, Jūdas ķēniņš, bija nācis, lai apraudzītu Jorāmu. Kad sargs, kurš stāvēja sargu tornī Jezreēlā, ieraudzīja Jehus pulku nākam, tad viņš sauca: “Es redzu lielu karapulku!” Tad Jorāms pavēlēja: “Izraugi jātnieku un sūti to viņiem pretī, un tas lai jautā: vai miers?” Un jātnieks izjāja tam pretī un sacīja: “Ķēniņš liek jautāt: vai jūs nākat ar mieru?” Un Jehus atbildēja: “Kāda tev daļa gar mieru? Griezies apkārt un seko man!” Tad sargs vēstīja un sacīja: “Vēstnieks gan ir pie tiem nonācis, bet negriežas atpakaļ.” Tad viņš izsūtīja otru jātnieku; un tas nonāca pie tiem un sacīja: “Ķēniņš liek jautāt: vai jūs nākat ar mieru?” Bet Jehus atbildēja: “Kāda tev daļa gar mieru? Griezies apkārt un seko man!” Tad sargs pavēstīja, sacīdams: “Viņš pie tiem ir nonācis, bet negriežas atpakaļ. Bet viņa braukšana līdzinās Jehus, Nimšija dēladēla, braukšanai, jo viņš brauc kā neprātīgs.” Tad Jorāms pavēlēja: “Iejūdziet!” Tad iejūdza, un Jorāms, Israēla ķēniņš, un Ahasja, Jūdas ķēniņš, izbrauca, ikkatrs savos ratos; un tie devās pretī Jehum, un tie viņu sastapa pie jezreēlieša Nabota tīruma. Kad Jorāms ieraudzīja Jehu, viņš jautāja: “Jehu, vai tu nāc ar mieru?” Bet tas atbildēja: “Kas par mieru, kamēr tavas mātes Izebeles netiklība un burvestība aug augumā!” Tad Jorāms grieza apkārt, bēga un sauca Ahasjam: “Nodevība, Ahasja!” Bet Jehus satvēra savu loku un iešāva Jorāmam starp viņa lāpstiņām, tā ka bulta izskrēja cauri viņa sirdij, un tas saļima savos ratos.

Tad viņš pavēlēja savam virsniekam Bidkaram: “Ņem viņu un nomet viņu jezreēlieša Nabota tīrumā! Tu taču atminies, kā mēs abi pārī jājām pa pēdām viņa tēvam Ahabam un kā Tas Kungs pasludināja šādu spriedumu par viņu: tik tiešām, kā Es vakar esmu redzējis Nabota un viņa dēlu asinis, saka Tas Kungs, Es tev to atmaksāšu tanī pašā tīrumā, saka Tas Kungs. – Un tagad ņem un nomet viņu tajā tīrumā, kā Tā Kunga vārds ir sacījis!”

Kad Ahasja, Jūdas ķēniņš, to redzēja, tad viņš metās bēgt uz dārza nama pusi, bet Jehus to vajāja un sauca: “Kaujiet arī šo kara ratos!” Un tad šāva uz viņu ratos un viņu ievainoja; bet tas bija pie uzkalna, ejot uz Gūru, kas atrodas pie Jibleāmas; un viņš bēga uz Megidu un tur nomira.
2. Ķēniņu 9:6-27

Bet, kad Jehus bija nonācis Jezreēlā un Izebele to dzirdēja, tad viņa izkrāsoja uzacis un izrotāja savu galvu, un skatīdamās izliecās pa logu. Kad Jehus ienāca pa vārtiem, tad tā viņam uzsauca: “Vai miers Zimrijam, sava kunga slepkavam?” Tad viņš pacēla savas acis pret viņas logu un izsaucās: “Kurš ir manā pusē? Kurš?” Kad nu kādi divi vai trīs galminieki izliecās pa logu un uz to skatījās, tad viņš tiem sauca: “Gāziet viņu zemē!” Un tie to arī nogrūda zemē, tā ka ar viņas asinīm tika apslacīts mūris un zirgi, un tie to samina. Kad viņš bija ienācis pilī, ēdis un dzēris, tad viņš pavēlēja: “Lūkojiet pēc šīs nolādētās sievas un aprociet viņu, jo viņa taču ir ķēniņa meita.”

Kad viņi nogāja, lai viņu apraktu, tad tie nekā no viņas neatrada kā vien galvaskausu, kāju stilbu kaulus un abu roku plaukstas. Tad tie atgriezās atpakaļ un to viņam pastāstīja, un viņš teica: “Šis ir Tā Kunga vārds, ko Viņš sacījis caur Savu kalpu, tisbieti Eliju, sacīdams: Jezreēlas tīrumā suņi ēdīs Izebeles miesas. Un Izebeles līķis paliks kā mēsli uz tīruma Jezreēlas laukos, tā ka neviens nevarēs teikt: tā ir Izebele.”
2.Ķēniņu 9:30-37

Tad Jehus rakstīja viņiem otru vēstuli, kurā bija sacīts: “Ja jūs nostājaties manā pusē un gribat klausīt manai balsij, tad ņemiet šo vīru, sava kunga dēlu, galvas un ierodieties pie manis rītdien ap šo laiku Jezreēlā.” Pavisam ķēniņa dēlu bija septiņdesmit, kas bija nodoti pilsētas lielkungiem, kuri tos audzināja. Un notika, kad šī vēstule atnāca pie viņiem, tad tie ņēma ķēniņa dēlus un noslepkavoja visus septiņdesmit; tie ielika viņu galvas grozos un nosūtīja viņam uz Jezreēlu. Kad vēstnesis atnāca un viņam paziņoja, ka tie ir atnesuši ķēniņa dēlu galvas, tad viņš pavēlēja: “Lieciet tās divās grēdās pie vārtu ieejas, līdz rītam!”  [..]

Pēc tam Jehus lika visus, kas bija vēl atlikušies Jezreēlā no Ahaba nama, nogalināt, – gan visus viņa vadoņus, gan viņa paziņas, gan viņa priesterus, līdz kamēr neviens vairs nepalika pāri. [..]

Tad viņš deva pavēli: “Sagrābiet viņus dzīvus!” Un tie viņus sagrāba dzīvus un tos noslepkavoja pie Bet-Ekedas akas, četrdesmit divus vīrus, un nevienu no tiem neatstāja dzīvu. [..]

Un tāpēc tagad saaiciniet visus Baala praviešus un visus viņa kalpus, un visus viņa priesterus pie manis, lai neviens neatraujas, jo man ir jāupurē Baalam liels kaujamais upuris; tas, kurš iztrūks, nepaliks dzīvs!” Bet Jehus to darīja ar viltību, lai Baala kalpus izdeldētu. [..]

Kad viņi nāca, lai sagatavotu kaujamos upurus un dedzināmos upurus, tad Jehus novietoja ārā astoņdesmit vīrus, kuriem viņš sacīja: “Tas vīrs, kas ļaus no tiem vīriem, kurus es nododu jūsu rokās, kaut vienam vienīgam izbēgt, – tā dzīvība lai ir izbēgušā dzīvības vietā!” Un notika, kad dedzināmais upuris bija pabeigts, tad Jehus pavēlēja sargiem un virsniekiem: “Ejiet un kaujiet tos; neviens lai neizbēg!” Un tie tos nokāva ar zobena asmeni, un sargi un virsnieki izsvieda tos ārā un ielauzās Baala namā, [..]
2. Ķēniņu 10:6-8,11,19,24-25

Stāsts par Elīsu, Ahabu, Jehu un Izebeli mums atklāj to, ka Dievs kļūst greizsirdīgs, kad viņa vietā tiek izvēlēti citi Dievi, un tieši tāpēc viņš no šādiem cilvēkiem mēģina atbrīvoties sūtot karaspēkus vienu pret otru.

Tomēr pēc kādas cīņas ir gadījies tā, ka Ahabs uzzina, ka pretinieks Ben-Hadads ir viņa brālis, viņš ar viņu salīgst un atbrīvo viņu. Tomēr šāda rīcība neapmierina To Kungu, un viņš sūta pravieti ar zīmēm un brīdinājuma vēstījumu, ka Ahabam nāksies par to atbildēt ar savu dvēseli.

Pēc notikumiem, kad Izbele norīko nogalināt Nabotu, Tas Kungs, kurš šo brīdi bija gaidījis, sūta Eliju ar vēstījumu, ka nelaime nāks pār Ahabu, kā arī viņa pēcnācējiem, un viņi tiks nogalināti, kā arī visi vīri Israēlā tiks nogalināti. Tā tas vēlāk arī notiek, un par jauno ķēniņu tiek iesvaidīts Jehus, kurš Tā Kunga vārdā diezgan nežēlīgā veidā atriebjas visai Ahaba ģimenei. Vēlāk arī mēs uzzinam, ka arī visi Ahaba tuvinieki un paziņas tiek nogalināti, lai tiktu piepildīts Tā Kunga pravietojums, un šis nu reiz bija tāds gadījums, kad ģimenes vērtībām tomēr ir nozīme. Turklāt Jehus nogalina arī visus Ahaba priesterus, pārkapjot vienu (patiesībā divus) no desmit baušļiem, jo darīja to ar viltu, melojot citiem. Tomēr pielūgt citus dievus ir lielāks noziegums nekā melošana vai nogalināšana, tāpēc šis gadījums ir izņēmums.

Kādas Bībeles vērtības mēs varam iemācīties?

Galvenokārt jau to, ka Dievs ir radījis mūs pēc savas līdzības, tātad loģiski spriežot arī Dievs var kļūt greizsirdīgs, tieši tādēļ nevajadzētu viņu kaitināt pielūdzot citus dievus. Tāpat mēs varam arī uzzināt to, ka Dievs nepaklausīgos ļoti bargi soda, un ka tie nav pelnījuši piedošanu. Savukārt tie, kuri paklausa Dievam un ir gatavi pēc viņa norādījumiem nogalināt, tiek atalgoti, un par to mēs varam pārlliecināties stāsta nobeigumā..

Un Tas Kungs sacīja Jehum: “Tāpēc, ka tev ir bijis labs prāts visu darīt, kas Man patīk, jo tu esi visu to darījis, kas bija Manā sirdī, pie Ahaba nama, tavi pēcnācēji līdz ceturtam augumam sēdēs Israēla tronī!” [..] Un, kas vēl stāstāms par Jehu un visi tie darbi, ko viņš bija darījis, un visi viņa varoņdarbi, – tas viss rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā.
2. Ķēniņu 10:30, 34

Kad nu Viņš bija tuvu pie Betfagas un Betānijas, pie tā sauktā Eļļas kalna, tad Viņš sūtīja divus no Saviem mācekļiem, tiem sacīdams: “Eita uz to ciemu, kas atrodas jūsu priekšā; tur jūs atradīsit piesietu ēzeļa kumeļu, uz kura vēl neviens cilvēks nav sēdējis. To atraisait un atvediet šurp. Un, ja kāds jums jautā, kāpēc jūs to atraisāt, tad atbildiet: Tam Kungam viņa vajag.”

Un tie, kas bija sūtīti, nogāja un atrada tā, kā Viņš tiem bija sacījis. Bet, kad tie gribēja atraisīt kumeļu, tā īpašnieki viņiem jautāja: “Kāpēc jūs to raisāt vaļā?” Bet tie atbildēja: “Tam Kungam viņa vajag.” Un, aizveduši to Jēzum, tie uzklāja kumeļam savas drēbes un uzsēdināja Jēzu tam virsū.
Lūkas evanģēlijs 19:29-35

Ļoti nozīmīga ir šī vieta, jo māca mums to, ka ir iespējams paņemt bez atļaujas kaut ko, kas mums nepieder, ja vien tas ir vajadzīgs Jēzum. Un pat tad, ja paši saimnieki par to ir pārsteigti, tad mums atliek tik pateikt, ka tas ir vajadzīgs mūsu Kungam Jēzum, un varam to ņemt.

Tā kā mēs ikdienas veidojam personīgas attiecības ar Jēzu, mēs vienmēr viņam varam personīgi pajautāt, vai viņam tas patiešām ir vajadzīgs, lai mēs ņemtu to, kas  mums nemaz nepieder..

Bībele patiešām nenoliedz verdzību, bet to pat atbalsta. Patiesībā Bībele sniedz mums pamācības, kādām vajadzētu būt saimnieka un verga attiecībām. Un galvenais uzsvars tiek likts uz to, ka pret vergiem, kuri ir no savas tautas būtu jāizturas iecietīgāk, nekā pret vergiem, kas būtu pirkti no citām tautām. Tāpat arī tiek pieminēta verga sodīšana, ko patiesībā ierobežo tikai viens noteikums – vergu nedrīkst nogalināt, jo par to pienākas sods. Bet ja nāvējoši sasists vergs tomēr uzreiz nenomirst, bet mirst tikai nākamā dienā, tad šī verga nāve vairs neskaitās kunga atbildība.

Bet vergus un verdzenes, kas tev ir, pērc no apkārtnē mītošām tautām, no tām jums būs pirkt vergus un verdzenes. Arī no piedzīvotāju bērniem, no to pēcnācējiem, kurus viņi ir dzemdinājuši jūsu zemē, pērciet tos no viņu ciltīm, un tie lai ir jums par īpašumu. Un dodiet tos tālāk kā mantojumu saviem bērniem pēc jums, ka tie ir viņiem par pastāvīgu īpašumu, un lai tie jums vergo; bet pār saviem brāļiem, Israēla bērniem, lai neviens cietsirdīgi nevalda!
3. Mozus grāmata 25:44-46

Bet, ja kāds sit ar koku savu vergu vai verdzeni, ka tie no viņa rokas mirst, tad lai tas tiek riebtin atriebts. Bet, ja tas vēl dzīvo vienu vai divi dienas, tad viņš nav jāsoda, jo tā ir viņa nauda.
2. Mozus grāmata 21:20-21

Tāpat arī Bībelē tiek pieminēti noteikumi, kas attiecas uz ebreju vergu ģimenēm. Ja laulātā ģimenē ir bērni, tad vīrs pēc sešiem gadiem var iegūt brīvību, bet viņa bērniem ir jāpaliek pie kunga par vergiem. Tāpat arī ir atļauts pārdot savu meitu par verdzeni..

Šīs ir tās tiesas, ko tev būs likt viņiem priekšā. Ja tu pērc ebreju vergu, tad sešus gadus lai viņš tev kalpo, bet septītajā gadā lai viņš bez maksas brīvi aiziet. Ja viņš nācis kā vieninieks, tad lai arī viņš iet viens, bet, ja viņš ir laulāts vīrs, tad lai viņa sieva aiziet kopā ar viņu. Bet, ja viņa kungs ir devis viņam sievu un tā viņam ir dzemdējusi vai nu dēlus, vai meitas, tad sieva un viņas dzemdētie bērni lai paliek viņa kungam, bet viņš viens pats lai aiziet, kā nācis. Bet, ja vergs teiks: es mīlu savu kungu, savu sievu un savus bērnus, – tad lai viņš neaiziet brīvībā. Tad lai viņa kungs to nostata Dieva priekšā un lai to ved pie durvīm vai stabiem, un kungs lai ar īlenu izdur cauri viņa ausij, un tas lai kalpo viņam mūžīgi.
2. Mozus grāmata 21:1-6

Un, ja kāds vīrs savu meitu ir pārdevis par verdzeni, tad lai tā neaiziet, kā aiziet vergi. Kad viņa nepatīk savam kungam un tas negrib viņu precēt, tad lai tas liek to izpirkt; bet viņš to nevar pārdot svešiem ļaudīm, kļuvis pret to netaisns. Bet, ja viņš to dod savam dēlam par sievu, tad lai viņai ir meitas tiesa. Ja viņš tam ņem citu sievu, tad nedz viņas uzturs, nedz viņas apģērbs, nedz arī likumīgā kopdzīve lai netiek mazināta. Bet, ja viņš šos trīs noteikumus nepilda, tad viņa var aiziet brīvībā bez atlīdzības.
2. Mozus grāmata 21:7-11

Atšķirība no Vecās derības, apustuļu vēstulēs tiek uzrunāti arī tieši vergi, kuri saņem aicinājumu būt paklausīgiem saviem kungiem un neskumt par savu sabiedrisko stāvokli, un galu galā jebkurš vienmēr būs Kristus vergs.

Kalpi, paklausait saviem laicīgajiem kungiem kā Kristum bijībā un bailēs ar neviltotu sirdi.
Efeziešiem 6:5

Visiem, kas ir vergi apakš jūga, būs turēt savus kungus par visa goda cienīgiem, lai Dieva Vārds un mācība netiktu zaimoti. Bet tiem, kam ir ticīgi kungi, nebūs nicināt viņus tāpēc, ka tie ir brāļi, bet jo vairāk viņiem kalpot; jo tie, kuru labā viņi darbojas, ir ticīgi un mīlami. To tu māci un uz to skubini.
1. Timotejam 6:1-2

Ja esi aicināts, vergs būdams, neskumsti par to! Bet, ja vari kļūt brīvs, tad labāk kļūsti. Jo, kas ir aicināts par Tā Kunga mācekli, vergs būdams, tas ir Tā Kunga atbrīvots; tāpat, ja kas aicināts, brīvs būdams, tas ir Kristus vergs.
1. Korintiešiem 7:21-22

Un nekādi dzimuma sakari tev nav atļauti ar lopiem, ka tu ar tiem neapgānies; arī sievai ir aizliegts nostāties, lai tiktu apieta no dzīvnieka; tā ir kauna pilna apgānīšanās.
3. Mozus grāmata 18:23

Un, ja kāds vīrs kopojas ar lopu, tad viņam ir mirtin jāmirst, un arī lopam ir jātop nokautam. Un tāpat arīdzan, ja sieva tuvojas dzīvniekam, lai tiktu no tā apieta, tad viņai jātiek kautin nokautai, tāpat arī tam dzīvniekam; tiem jāmirst; un lai viņu asinis paliek uz tiem.
3. Mozus grāmata 20:15-16

Nolādēts, kas kopojas ar lopiem! – Un visa tauta lai saka: āmen.
5. Mozus grāmata 27:21

Bībele neatļauj cilvēkam dzimumsakarus ar lopiem, un tie, kuri kaut ko tādu atļausies izdarīt ir nolādēti, un ir jānokauj. Un arī dzīvnieks ir jānokauj, pat neskatoties uz to, ka iespējams šis dzīvnieks nav vainojams pie šo sakaru veidošanas.

Šī patiešām ir Bībeles vērtība. Un ja Bībele mums to nepastāstītu, tad grūti iedomāties kāda būtu situācija mūsu sabiedrībā. Jo bez Bībeles šīs vērtības tiktu palaistas garām. Bet vai tādā gadījumā arī pastāvētu iespējamība, ka cilvēkiem tomēr būtu dzimumsakari ar lopiem?

Bet, ja kāds vīrs sastop meiteni, kas ir jaunava un kura vēl nav saderināta, un to sagrābj un pie tās guļ, un tie tiek atrasti, tad tas vīrs, kas pie viņas ir gulējis, lai dod meitenes tēvam piecdesmit sudraba seķeļus, un tā lai kļūst viņam par sievu, tāpēc ka viņš to ir piesmējis; tas viņu nedrīkst atlaist visu savu mūžu.
5. Mozus grāmata 22:28-29

Kamēr tie savu sirdi atspirdzināja, pilsētas vīri, netikli ļaudis, ielenca namu, dauzījās pie durvīm un sauca veco vīru, kas bija nama īpašnieks, teikdami: “Izdod mums to vīru, kas ir ienācis tavā namā, mēs viņu iepazīsim!” Bet vecais vīrs, nama īpašnieks, izgāja pie tiem ārā un sacīja: “Ne tā, mani brāļi. Nedariet tik ļauni; pēc tam kad šis vīrs ir ienācis manā namā, nedariet tādu kauna darbu. Redzi, man ir meita, kas vēl ir jaunava, un arī viņa blakussieva, tās es jums izvedīšu, un jūs varat viņas piesmiet un rīkoties ar tām, kā vien tas jūsu prātam labi patīk, bet šim vīram nedariet nekādu apkaunojumu.” Bet tie ļaudis negribēja viņam klausīt; tad tas vīrs sagrāba savu blakussievu un izvilka to ar varu pie viņiem ārā; un viņi to ņēma un piesmēja to visu nakti līdz rītam, un, tikai gaismai austot, viņi to atlaida.
Soģu grāmata :22-25

Bībele mums māca, ka sarežģītās situācijās problēmas ir iespējams atrisināt, ja jūsu ģimenē ir sievietes. Līdzīgi kā fragmentā par tēvu, kurš problēmas vēlējās atrisināt, piedāvājot svešiniekiem izvarot savu meitu un sievu.

Protams, ir arī citas situācijas, kad jaunavas tiek izvarotas bez tēva ziņas. Tādi gadījumi arī ir atrisināmi, jo tad atliek tikai samaksāt tēvam un aprecēt šo jaunavu.

Saprotams, ka gan vienā, gan otrā gadījumā sievietes viedoklim nav nekādas vērtības.

Un Tas Kungs ļaudīm parādīja labvēlību ēģiptiešu acīs, un arī pats Mozus bija jo liels Ēģiptes zemē faraona kalpu acīs un tautas acīs. Un Mozus sacīja: “Tā ir sacījis Tas Kungs: ap pusnakti Es apstaigāšu Ēģipti, un mirs ikviens pirmdzimtais Ēģiptes zemē – no faraona, kas sēž uz sava troņa, pirmdzimtā līdz kalpones, kas aiz maltuves, pirmdzimtajam – un visu liellopu pirmajie. Un būs liela brēkšana Ēģiptes zemē, kāda līdz šim nav bijusi un turpmāk nebūs. Bet ne pret vienu israēlieti pat suns nepacels balsi, ne pret cilvēku, ne pret lopu, lai jūs zinātu, ka Tas Kungs dara atšķirību starp israēlieti un ēģiptieti.”
2. Mozus grāmata 11:3-7

“Jo šinī naktī Es apstaigāšu Ēģiptes zemi un nonāvēšu ikvienu pirmdzimušo Ēģiptes zemē kā cilvēkiem, tā lopiem, un pār visiem Ēģiptes dieviem Es spriedīšu tiesu, Es, Tas Kungs. Un asinis lai ir jūsu glābšanas zīme tajos namos, kuros jūs mītat; kur Es redzēšu asinis, Es iešu jums garām, un pār jums nenāks tas sods, kas nomaitā, kad Es sitīšu Ēģiptes zemi. ”
2. Mozus grāmata 12:12-13

“Tas Kungs, mūsu Dievs, to nodeva mūsu varā, un mēs to sakāvām, viņu, viņa dēlus un visu viņa tautu. Un tanī laikā mēs ieņēmām visas viņa pilsētas un tās izdeldējām; mēs nogalinājām visus pilsētas vīrus un sievas un mazos bērnus, mēs neatstājām dzīvu nevienu; tikai lopus mēs sev paņēmām un salaupītās mantas no pilsētām, ko ieņēmām. [..] jo Tas Kungs, mūsu Dievs, bija mums visu nodevis mūsu varā. ”
5.Mozus grāmata 33-36

Tad Tas Kungs sacīja uz Jozuu: “Nebīsties no viņiem! Jo rītdien ap šo laiku Es visus viņus nolikšu nokautus Israēlam pie kājām; tad tu varēsi pārgriezt viņu zirgiem pakaļkāju dzīslas un viņu cīņas ratus sadedzināt ugunī.” [..]  Un Jozua ieņēma visas šo ķēniņu pilsētas, sagūstīja visus viņu ķēniņus un nokāva tos ar zobena asmeni, viņus pilnīgi iznīcinādams, kā Mozus, Tā Kunga kalps, bija pavēlējis. Tomēr tās pilsētas, kas bija nocietinātas kalnos, Israēls nenodedzināja, izņemot vienīgi Hacoru, kurai Jozua lika aiziet bojā liesmās. Bet visu šais pilsētās gūto laupījumu un visus lopus Israēla bērni paturēja paši sev, cilvēkus turpretī visus nogalināja ar zobena asmeni, tos pilnīgi iznīcinādami; tie neatstāja pāri nevienas dzīvas dvēseles.
Jozuas grāmata 11:6,12-14

Bībele mums stāsta par to, ka Dievs ne tikai aizstāv savu izredzēto tautu, bet arī atbalsta to, ka šī tauta iekaro kaimiņu ciltis, nogalina pat sievietes un bērnus, un grūtākās situācijās pat pats Dievs iesaistās, lai nogalinātu Israēla pretiniekus. Dievs nogalina pat tikai tādēļ, lai parādītu, kāda ir atšķirība starp viņa izredzēto tautu – Israēlu un citiem, šajā gadījumā Ēģiptiešiem.

Bet kāds vīrs, vārdā Ananija, ar savu sievu Sapfiru pārdeva savu īpašumu un ar sievas ziņu paturēja sev daļu maksas un, kādu daļu atnesis, nolika to pie apustuļu kājām.

Tad Pēteris sacīja: “Ananija, kāpēc sātans piepildījis tavu sirdi, ka tu meloji Svētajam Garam un paturēji sev daļu tīruma maksas? Vai tas, tavs būdams, nevarēja tavs palikt, un vai arī pārdots tas nebija tavā rīcībā? Kāpēc tu esi ieņēmis tādu lietu savā sirdī? Tu neesi melojis cilvēkiem, bet Dievam.” Dzirdēdams šos vārdus, Ananija pakrita un nomira, un lielas bailes pārņēma visus, kas to dzirdēja. Bet jaunekļi piecēlušies to apkopa un, ārā iznesuši, apglabāja.

Pēc kādām trim stundām ienāca arī viņa sieva, nezinādama, kas bija noticis. Tad Pēteris viņai teica: “Saki man, vai jūs šo tīrumu par tādu maksu esat pārdevuši?” Un viņa atbildēja: “Jā, par tādu.” Bet Pēteris viņai sacīja: “Kāpēc jūs savā starpā esat norunājuši kārdināt Tā Kunga Garu? Redzi, to kājas, kas tavu vīru apglabājuši, ir durvju priekšā un iznesīs arī tevi.” Tūdaļ tā nokrita pie viņa kājām un nomira; jaunekļi ienākuši atrada to mirušu, iznesa viņu ārā un apglabāja blakus viņas vīram.

Un lielas bailes pārņēma visu draudzi un visus, kas to dzirdēja.

Apustuļu darbi 5:1-11

Šis fragments ir ļoti nozīmīgs, jo stāsta par situāciju, kurā mums būtu jāatdod savs īpašums apustuļiem (un iespējams arī apustuļu sekotājiem). Tomēr, ja mēs neatdodam pilnīgi visu savu īpašumu, tad tā skaitīsies melošana Svētajam Garam un Dievam, un mēs varam nomirt. Tieši tāpēc, ja Jēzus sekotājiem ir jāatdod savs īpašums, tad noteikti ir jāatdod viss savs īpašums, lai ar mums nenotiktu tā, kā tas notika ar Ananiju un Sapfiru.

Protams, šādiem atgadījumiem ir arī savs ieguvums; draudzei tas iedvestu bailes, un līdz ar to gan draudze, gan arī tie, kas to visu dzirdēs nemēģinās atkal melot Dievam un Svētajam Garam, un visu savu īpašumu tie vienmēr atdos apustuļiem, neko nepaturot sev.

“Jums arī nevienu virs zemes nebūs saukt par savu tēvu, jo viens ir jūsu Tēvs, kas debesīs.”
Mateja evanģēlijs 23:9

Un kāds cits no Viņa mācekļiem sacīja uz Viņu: “Kungs, atļauj man papriekš noiet un apglabāt savu tēvu.” Bet Jēzus uz to saka: “Nāc Man pakaļ, un lai miroņi apglabā savus miroņus.”
Mateja evanģēlijs 8:21-22

“Es esmu nācis cilvēku savest naidā ar viņa tēvu un meitu ar viņas māti, un vedeklu ar viņas vīramāti. Un viņa paša māju ļaudis būs cilvēka ienaidnieki. Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts, un, kas dēlu vai meitu vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts.”
Mateja evanģēlijs 10:35-37

“Bet brālis brāli nodos nāvē un tēvs dēlu; un bērni celsies pret vecākiem un tos nonāvēs. Un jūs būsit visu ienīsti Mana Vārda dēļ. Bet, kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts.”
Mateja evanģēlijs 10:21-22

“Pat vecāki un brāļi, radi un draugi jūs nodos, un dažus no jums nonāvēs. Un visi jūs ienīdīs Mana Vārda dēļ.”
Lūkas evanģēlijs 21:16-17

Bet Jēzus sacīja tiem: “Patiesi Es jums saku: jūs, kas Man sekojuši, jaunajā pasaulē, kad Cilvēka Dēls sēdēs uz Sava godības krēsla, arī sēdēsit uz divpadsmit krēsliem un tiesāsit divpadsmit Israēla ciltis. Un, kas atstājis mājas vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai sievu, vai bērnus, vai tīrumus Mana Vārda dēļ, tas saņems daudzkārt vairāk un iemantos mūžīgu dzīvību.”
Mateja evanģēlijs 19:28-29

Jēzus mācība mums māca to, ka mēs nedrīkstam saukt savu tēvu par tēvu. Bet tad, kad mūsu tēvs nomirst, mēs nedrīkstam viņu arī apbedīt, un tā vietā mums būtu jāseko Jēzum, jo iespējams, ka tēva apbedīšana varētu patērēt pārāk daudz laika. Tā vietā  mēs varam veltīt visu laiku Jēzum.

Jēzus mums stāsta arī to, ka viņš ir nācis, lai sanaidotu ģimenes locekļus, un ja mēs savu ģimeni mīlam vairāk par viņu, tad mēs neesam viņa vērti. Mīlestība un naids kā ģimenes vērtības nav vienīgās lietas, par ko mums stāsta Jēzus. Viņš brīdina arī par to, ka tieši dēļ viņa ģimene mūs ienīdīs, un ka šī iemesla dēļ ģimenē brālis nogalinās brāli, un bērni nogalinās savus vecākus. Tas viss notiks viņa dēļ, un tieši tāpēc Jēzus mums iesaka pamest savu ģimeni, jo tad mēs iemantosim mūžīgo dzīvību.